Gēbelsa stilā ieturēta propaganda, Orvela stilā ieturēta totalitārā valdība un Staļina stilā ieturētas represijas pret disidentiem, apvienojumā ar “Lielā lēciena” laikam pielīdzinājamu badu, un, piešaujiet šim kokteilim nelielu devu kodolieroču, un būsim ieguvuši Ziemeļkoreju – valsti, kas 21. gadsimtā vēl aizvien dzīvo Aukstā kara iedomātajā spriedzē. Šī valsts, kas kā naidīgs ezis saķildojusies ar visiem – savu kaimiņu Dienvidkoreju, Amerikas Savienotajām Valstīm, Japānu un citiem politiskajiem spēkiem. Arī pēc Kima Čen-ira nāves tur saglabājies Juche totalitārisms, un Internets tur ir ļoti kontrolēts – kas nepatīk valdībai, to nevienam iedzīvotājam neredzēt.
Padzīvojiet sešdesmit gadus pilnībā informatīvajā noslēgtībā, kur ziņas nāk tikai no viena avota – valdības, un varat attapties ar pilnībā izskalotām smadzenēm (piemēram, spilgti Padomju Savienības atbalstītāji). Spilgts piemērs Ziemeļkorejas propagandai bija 2010. gada pasaules čempionāts, kas norisinājās Dienvidāfrikas Republikā. Ja nacionālsociālistiskā Vācija pirmskara gados pa radio ziņām nelasīja rezultātus futbola spēlēm, kurās Vācijas valstvienība zaudēja (jo tas taču neatbilst vāciešu fiziskā un garīgā pārākuma pār citām Eiropas tautām teorijai!), tad Koreja Demokrātiskaja Republika nezaudēja nevienā spēlē. Pat pret Brazīliju (vienu no spēcīgākajām komandām, čempionāta favorītēm). Tā vismaz lasīja Korejas ziņās – jo reālajā spēlē uzvarēja Brazīlija ar 2:1. Lai gan izlasot ziņas par to, ka žurnālistiem rauj datorus ārā no dzīvokļiem un viņus piekauj kāpņutelpās, tā neliekas, tas fakts vien, ka jūs par to izlasījāt TVNET vai IR, vien nozīmē, ka mūsu valstī situācija ar preses brīvību ir daudz labāka nekā Ziemeļkorejā.
Bet no vienas lietas pat tāda sešdesmitajos gados iesīkstējusi valsts kā Ziemeļkoreja nevar izbēgt, un tas ir tehnoloģiju progress. Mēdz teikt, ka videokasešu atskaņotājs sagrāva Padomju Savienību, un Internets sagrāva Kadafi, Mubaraka un Ben Ali režīmus. Redzēsim, ko šis tehnoloģiju sasniegums, proti, Internets izdarīs Ķīnai, Putina Krievijai un Ziemeļkorejai, bet viens ir skaidrs – filtrēt informācijas padevi tautai Kima Čen-una vadītajai valstij vairs nebūs tik vienkārši.
Un pie vainas ir pirātisms. Tas pirātisms, par kuru pēdējā laikā radušās karstas diskusijas arī Eiropā un Amerikā, un ar kuru pārsvarā saistās nelegāla spēļu, programmu, mūzikas un video lejupielāde, kuru rezultātā izklaides satura kompānijām rodas miljoniem lieli zaudējumi negūtā peļņa. Ziemeļkorejā pirātisms tiek uztverts citādi – tādēļ, ka tur jaunākais Call of Duty vai Lady Gaga albums nav tik svarīgs. Pirātisms tur pilda to pašu lomu, ko padomju laikos pildīja nelegālie antenu pastiprinātāji un radiostacija Amerikas Balss. Proti, alternatīvs informācijas avots; logs uz ārpasauli.
Jaunā pētījumā ar nosaukumu “Klusā atvēršanās” (A Quiet Opening) intervijas snieguši daudzi Ziemeļkorejas bēgļi, stāstot savus stāstus par to, kā pirātisms ietekmē viņu valsti un tās iedzīvotājus. Arvien vairāk korejieši iegūst piekļuvi pie nelegāliem medijiem un informācijas. Tā var izmainīt dzīvi. Ja viņus pieķer lietojot vai glabājot šo informāciju, tad, līdzīgi kā tad, kad KGB pieķēra Amerikas Balss klausītājus, sekas varēja būt nepatīkamas.
Ja jums kā Ziemeļkorejas iedzīvotājam ir pietiekami daudz naudas, tad radioierīces un televizori, kurus var nopirkt valstī, var uztvert tikai valdības raidītos kanālus. Lai uztvertu Dienvidkorejas, Ķīnas un citu valstu raidītos signālus, nepieciešamas importētas ierīces, un tas ir dārgs, sarežģīts un bīstams process. Tādēļ valdībai nepatīkamā informācija tiek izplatīta ar nelegālās failapmaiņas palīdzību.
Failus saglabā MP3 pleijeros, DVD diskos un USB zibatmiņās, kurus pēc tam izplata starp cilvēkiem. Protams, tas ir noziegums, bet kas gan Ziemeļkorejā nav noziegums? Tādā veidā tauta tiek pie ārzemju televīzijas raidījumiem un mūzikas, it īpaši no Dienvidkorejas (jo nav valodas barjeras).
Propagandas mašīna iedzīvotājiem borē, ka Dienvidkoreja ir daudz nabadzīgāka valsts par lielo un vareno KDR, un tiem, kas gadiem ilgi lasījuši tikai oficiālās ziņas no Pjenhanas, ir pamatīgs pārsteigums uzzināt, kā viss ir patiesībā. 23 gadus vecs pjenhanietis, kurš izbēga no Ziemeļkorejas, teicis tā:
“MP4 atskaņotājs bija tukšs, bet draugi, kuriem bija datori, man iekopēja filmas un mūziku, un es tās noskatījos un noklausījos. Baterija bija uzlādēta un MP4 atskaņotājs bija pārnēsājams, tādēļ jauniešiem tas patika.”
31 gadus vecs korejietis, kurš izbēga 2010. gadā, savukārt, teicis šādi:
“Man bērnībā teica, ka dienvidkorejieši dzīvo lielā nabadzībā, bet pēc tam, kad noskatījos dažas filmas no Dienvidkorejas, sapratu, ka tā nav.”
Realitāte par KDR, protams, ir diezgan šausminoša, bet lasīt un pētīt to, kāda ir dzīve Ziemeļkorejā, ir unikāla pieredze. Valstī vēl aizvien pēc padomju parauga ierīkotas darba nometnes, kurās iesloga notvertos bēgļus un disidentus – līdzīgi kā GULAGos. Lielākās nometnes izmērs ir 49×40… kilometri – lielāka nekā Losandželosa. Stāsts par dzīvi Ziemeļkorejas nometnēs – grāmatā Izbēgot no 14. nometnes.
Raksts nekaunīgi nokopēts un iztulkots no NeoWin, oriģinālavots – TorrentFreak.
